Bērnudārza vecāku čats un mana dēla dzimšanas diena – vai visiem ir jānes milzīgi cienasti uz dārziņu
Kad es ieskrēju bērnudārza garderobē, aizcirtās durvis nedaudz skaļāk nekā parasti, visas mammas sinhroni pagrieza galvas. Es biju slapja no lietus, mati bija pielipuši pie deniņiem, ābolu maiss, kuru es cieši spiedu pie sāna, žēlabaini krakšķēja. Gaiss bija silts, tas smaržoja pēc bērnu dūraiņiem un mitra kartona.
— Ak, Maija, čau, — pirmā atsaucās Inese, mazās Sabīnes mamma. — Kas tev lēcies?
Es izelpoju un mēģināju pasmaidīt.
— Tāda man šodien diena, — es nomurmināju un noliku maisu uz krēsla.
Neviens vēl nezināja, ka tieši šodien — mana dēla dzimšanas dienā — sāksies stāsts, kas pārvērtīs mūsu draudzīgo vecāku grupu par mazu absurda teātri. Līdz šim bērnudārzā viss bija mierīgi. Vecāki bija prātīgi, audzinātājas — zelta cilvēki, bet vecāku čats — civilizētas saziņas paraugs. Bez mēmēm, bez bezgalīgiem “labrītiņiem”.
Bet tad parādījās viņa…
Baiba. Jauniņā zēna, Gustava, mamma. Atnāca — un it kā vējš pa atvērtu vēdlodziņu: uzreiz viss izmētājās. Sākumā viņa sāka sūtīt apsveikumus visos kalendāra svētkos: Mātes dienā, Skolotāju dienā, Zvejnieku dienā, Pavāru dienā… Es pat nezināju, ka eksistē tik daudz svētku. Pēc tam — piecas minūtes garas balss ziņas: “Aiziesim pārkrāsot rotaļlaukuma namiņu” “Varbūt nopērkam bērniem jaunus konstruktorus, re kur saite — tikai 60.” “Un vēl es redzēju lieliskus paklājiņus, tos vajag paņemt uzreiz deviņus.”
Un viss būtu nekas, bet Baibai piemita tā īpašā enerģija, kāda ir cilvēkam, kuram ir garlaicīgi dzīvot. Viņa nestrādāja, un tas, šķiet, bija viņas galvenais dzinulis. Reiz Inese, mamma-pragmātiķe ar pelēku astīti un mūžīgiem miltu traipiem uz džinsiem (viņa strādāja maizes kombinātā), man pačukstēja:
— Maija, nepārdzīvo tu viņas dēļ. Gustava mammai ir pārāk daudz brīva laika. Lūk, arī griežas kā vilciņš. Ja viņa astoņas stundas stāvētu pie krāsnīm kā es, viņai nebūtu līdz labiekārtošanai.
Es toreiz tikai pamāju ar galvu. Es vispār neesmu konfliktu cilvēks un domāju, ka Baiba izdegs vai nomierināsies. Bet es vēl nezināju, ka priekšā mūs gaida liela spēle un teātris. Tradīcija mums bija vienkārša un patīkama: jubilārs atnes cienastu grupai. Skaidrs, ka oficiāli tas ir aizliegts, bet audzinātājas vienmēr pievēra acis. Bērni ir emocionāla tauta, un dzimšanas diena ir svarīgi svētki. Visi nesa kaut ko saldu: konfektes, zefīrus, sulas. Nekad neviens nesūdzējās. Kad Baiba pati pieteicās vecāku komitejā un viņu pieņēma “palīdzēt”, es jau toreiz sajutu ko nelāgu.
— Viņa noteikti ir no tām, kurām patīk kontrolēt, — es teicu vīram. — Varbūt viņa vienkārši vēlas piedalīties? — viņš paraustīja plecus. — Nezinu, — es nopūtos. — Bet jūtu, ka būs mums no viņas problēmas.
Izrādījās — nojauta nepievīla
Nedēļu pirms mana dēla Mārtiņa dzimšanas dienas mēs uzzinājām, ka viņam ir problēmas. Aizliedza saldumus vispār. Viņam bija tikai pieci gadi, un viņš gaidīja savus svētkus kā brīnumu.
— Mammu, bet kā tad ar konfektēm dārziņā? — viņš kādu vakaru jautāja. Acis mirdzēja.
Es apsēdos blakus, paglaudīju viņam galvu.
— Kaķēn, mēs aiznesīsim kaut ko citu. Piemēram, ābolus. Tev taču garšo āboli?
Viņš aizdomājās, nošņukstējās, bet pamāja ar galvu.
— Labi. Ja āboli, tad lai ir tie garšīgākie.
Un es nolēmu: tā arī darīsim. No rīta, kad mēs nolikām uz galda skaistus, sarkanus ābolus, audzinātājas smaidīja. Katram ābolītim uzlīmējām jautru uzlīmīti, piesējām bantīti ar novēlējumu, uzlīmējām actiņas. Izskatījās glīti. Klāt katram bija piekariņš ar atstarotāju.
— Cik svaigi un rudenīgi. — teica Mārīte. — Bērni būs priecīgi, — piebilda Iveta.
Un bērni tiešām bija laimīgi. Kraukšķēja āboli, viņi smējās, vēlēja Mārtiņam laimīgu dzimšanas dienu. Vakarā telefons noraustījās tik strauji, it kā tam būtu iegrūsts ar elkoni. Ekrānā parādījās gara ziņa no Baibas. Jau pēc pirmā teikuma kļuva skaidrs: viņa vārās.
— Jūsu dēlam ir dzimšanas diena, bet jūs atnesāt kaut kādus ābolus? Kur ir konfektes? Kas tas vispār bija?
Es pārlasīju ziņu divreiz. Man pat elpa aizrāvās. Kā var tik ļoti sašust par… āboliem? Es rakstīju atbildi, dzēsu, atkal rakstīju. Galu galā uzrakstīju:
— Baiba, bērniem patika, audzinātājas arī bija priecīgas. Mārtiņam saldumus nedrīkst — mums ir ierobežojumi. Mēs nevarējām atnest konfektes.
Nepaspēju nosūtīt, kad čats atdzīvojās. Vispirms uzpeldēja Inta:
— Bet pie mums tā nav pieņemts. Visi nes saldumus. Tā ir tradīcija.
Pēc tam Andris, Roberta tētis:
— Jūs nodalāties no kolektīva. Slikti.
Un, visbeidzot, Olga:
— Ja nolēmāt ietaupīt uz konfektēm — tā arī pasakiet.
Tas mani, atzīšos, nepatika. Ietaupīt? Uz konfektēm? Labi āboli maksā dārgāk nekā jebkuras karameles.
Es dziļi ieelpoju, ierakstīju:
— Kolēģi, es nevienu negribēju apvainot. Bet vai tas ir normāli — nest saldumus, ja paša bērnam tos nedrīkst? Kā jūs iedomājaties situāciju? Visi bērni grauž konfektes, bet mans Mārtiņš stāv stūrī un skatās? Vai jūs tā darītu ar savējo?
Atbildes nebija ilgi. Bet klusums izrādījās īss. Pēc piecām minūtēm personīgajās ziņās pieklauvēja Dzintra, vecāku komitejas vadītāja — mierīga, prātīga sieviete. Es viņu vienmēr cienīju. Bet teksts nebija tāds, kādu es gaidīju:
— Maija, labvakar. Ir saņemta sūdzība, ka jūs neievērojat tradīciju. Vecāki ir neapmierināti. Turpmāk, lūdzu, brīdiniet vecāku komiteju par šādām izmaiņām.
Es iepletu acis ekrānā.
— Bet es skaidroju jau divdesmito reizi: Mārtiņam nedrīkst saldumus. Vai tas nav vērā ņemams iemesls?
— Saprotu, — viņa atbildēja, — bet mums ir jābūt vienotiem noteikumiem. Bērni gaida saldumus.
Es sakodu lūpas.
— Tātad jums konfekšu kaste ir svarīgāka par to, ka bērnam nedrīkst?
Parādījās trīs pelēki rakstīšanas punkti… nodzisa… atkal parādījās.
— Nesarežģījiet, Maija. Vienkārši pieturēsimies pie tradīcijas.
Es sēdēju virtuvē, skatoties telefonā, un jutu, kā manī bango netaisnība. Šķita, ka mani tā vienkārši paņem un iestumj stūrī kā mazu skolnieci, kura “izdarījusi nepareizi”. Ienāca vīrs, paskatījās uz manu seju un sarauca pieri:
— Kas atkal noticis?
Es pasniedzu viņam telefonu. Viņš izlasīja visu čatu, hmmm-ināja un teica:
— Viņi nopietni? Konfektes tagad ir svarīgākas?
— Aha, — es izelpoju. — Mēs tagad esam gandrīz kā izstumtie.
— Nepievērs uzmanību. Cilvēki ir dīvaini. It īpaši grupās.
Bet es zināju: bērnudārzā vecāku saziņa nav tikai fons, bet vide, kurā dzīvo mūsu bērni. Un bērni agrāk vai vēlāk to sajutīs. Nākamajā rītā es aizvedu Mārtiņu uz dārziņu. Viņš jautri skrēja pie grupas, bet tieši pie durvīm mēs saskrējāmies ar Baibu. Viņa stāvēja, sakrustojusi rokas, kā apsargs pie ieejas.
— Labrīt, — es izdvesu.
— Labrīt, — viņa auksti atbildēja.
Iestājās smaga pauze. Tad viņa noliecās uz priekšu:
— Maija, jums ir jāsaprot kolektīva noteikumi. Šeit tā nedara.
— Baiba, — es vairs nesmaidīju, — manam bērnam ir aizliegti saldumi. Tas ir nopietns norādījums.
Viņa nobolīja acis:
— Varēja atnest konfektes un vienkārši pateikt savam dēlam, ka viņam nedrīkst. Kas tur sarežģīts?
— Jūs nopietni? Jūs tiešām uzskatāt, ka ir normāli — atnest saldumus un nedot tos savam bērnam?
Baiba atmeta galvu atpakaļ.
— Tā dara daudzi. Manai draudzenei brāļadēls nedrīkst šokolādi — un nekas, nes saldumus uz svētkiem, bet pats neēd.
— Baiba, — es teicu lēnām, mēģinot valdīt pār sevi, — Mārtiņš sapņoja par savu dzimšanas dienu. Mums teica kategoriski nedrīkst. Un āboli — tas bija kompromiss.
— Kompromiss, — viņa nošņāca, — kura dēļ tagad viss kolektīvs ir neapmierināts.
Tajā brīdī pa durvīm izskatījās audzinātāja Iveta.
— Mammas, vai viss kārtībā?
Mēs abas pagriezāmies. Baiba atbildēja pirmā:
— Jā, vienkārši apspriežam svarīgu jautājumu.
Es turpretī pateicu godīgi:
— Mums izsaka pretenzijas par āboliem Mārtiņa svētkos.
Audzinātāja brīnījās:
— Bet bērni bija laimīgi. Viņiem visu dienu tēma bija: “cik garšīgi āboli”. Mārtiņš staroja. Tas taču ir galvenais.
Baiba sakoda lūpas, it kā viņai nepatiktu, ka kāds ir sagrāvis viņas svinīgo momentu.
— Labi, es steigšos, — viņa teica un ātri aizgāja.
Bet es izelpoju. Vismaz kāds saprot.
Bet tas bija tikai sākums…
Tajā pašā dienā vecāku čats atkal uzliesmoja, it kā kāds būtu uzlējis benzīnu. Es jau gatavojos uzlikt telefonam klusuma režīmu, bet ziņas plosīja ekrānu viena pēc otras. Pirmā, protams, bija Baiba.
— Kolēģi, piedāvāju apspriest vakardienas incidentu. Mums vajag, lai tradīcijas būtu vienādas visiem.
Tūlīt pat uzrakstīja Inta: — Ja mēs sāksim katrs sev pielāgot, tas novedīs pie haosa.
Andris piebilda: — Vajag brīdināt, lai nākotnē tā nebūtu.
Un pēc tam — tas, ko es patiesi negaidīju. Parādījās ziņa no vecākiem, kuri parasti klusēja.
— Bet bērniem patika. Kur tad ir problēma? — jautāja Mika mamma.
Bet Kārļa mamma piebilda: — Mans vispār ābolus neēd, bet šeit apēda divus. Mēdz taču gadīties.
Kāds uzlika viņai “patīk”. Vēl vienu. Vēl. Pirmo reizi es sajutu, ka par mani vismaz kāds iestājas. Tas sildīja. Bet Baiba, šķiet, nolēma, ka šī ir viņas pēdējā spēle.
— Runa nav par āboliem. Runa ir par principu. — Ja mēs sāksim mainīt noteikumus katram — kolektīvs izjuks. — Mums jābūt vienotam veselumam!
Tas jau izklausījās gandrīz pēc manifesta. Es pat iztēlojos, kā viņa stāv uz tribīnes, mājo ar karodziņu un sauc: “Vienotība! Tradīcijas! Konfektes vai nekas.”
Es ierakstīju:
— Kolēģi, būsim godīgi. Nevienam nepalika sliktāk no āboliem. Bērni ir laimīgi. Mārtiņš ir apmierināts. Un mēs nevienu nenostādījām neērtā situācijā. Bet nez kāpēc tieši mums izvirza pretenzijas.
Šeit pieslēdzās Dzintra, vecāku komitejas vadītāja:
— Pārcelsim diskusiju uz personīgajām ziņām un netaisīsim konfliktu kopējā čatā.
Bet Baiba bija nepiekāpīga:
— Mēs apspriežam svarīgu jautājumu. Tas attiecas uz visiem. Un, ja Maija nolemj nesekot tradīcijai, mums jāsaprot, kā rīkoties tālāk.
Šeit pat klusie vecāki sāka apmainīties ar smaidiņiem. Kādam acīmredzot jau kļuva smieklīgi. Dienā man piezvanīja Signe, zēna Ernesta mamma. Viņa reti piedalījās sarunās, bet vienmēr bija lietas kursā.
— Maija, tu nepārdzīvo, — viņa teica. — Baibai ir mūžīga vajadzība kaut ko kontrolēt. Mēs te jau esam pieraduši. Viņa pati sev problēmas izdomā.
— Bet kāpēc man neviens netic? — es izelpoju. — It kā man būtu pienākums nest konfektes, pat ja bērnam nedrīkst.
Signe hmmm-ināja.
— Cilvēki bieži grib, lai viss būtu tā, kā viņiem ērtāk. Nevis kā pareizi. Baibai vispār ir sava filozofija: galvenais — lai atbilstu kolektīvam. Bet jēga un apstākļi — tas ir otršķirīgi.
Es apsēdos uz krēsla.
— Varbūt es tiešām izdarīju kaut ko nepareizi?
— Maija, tas viņiem aizgāja ciet uz līdzenas vietas. Rīt aizmirsīs. Nu maksimums pēc nedēļas.
— Domā?
— Esmu pārliecināta.
Es gribēju viņai ticēt. Ļoti. Bet nākamās dienas rītā mani gaidīja pārsteigums. Un ne tas labākais.
Kad es atnācu pakaļ Mārtiņam, es pamanīju dīvainu atmosfēru. Mammas saskatījās. Dažas klusējot novērsa acis. Un tikai Baiba, starojot, it kā būtu uzvarējusi skolas olimpiādē, gāja uz grupas durvīm. Es pasveicināju — neviens neatbildēja. Beidzot pienāca Dzintra.
— Var jūs uz minūtīti?
Mēs pagājām pie loga. Viņa runāja klusi, it kā apspriestu kaut ko slepenu:
— Maija… vecāki… teica, ka jūs radāt sasprindzinājumu grupā.
— Es? — es gandrīz iesmējos. — Es?
— Viņi uzskata, ka jūs ignorējat kopējos noteikumus.
— Kādus noteikumus? Atnest konfektes? Tas pat nav noteikums, bet vienkārši ieradums.
Viņa nopūtās:
— Saprotiet, daudzi to uztvēra kā mēģinājumu izcelties.
— Izcelties? Ar to, ka atnesu ābolus konfekšu vietā?
Dzintra neatbildēja. Viņa skatījās kaut kur grīdā, it kā viņai pašai būtu neērti.
— Es vienkārši lūdzu… turiet situāciju zem kontroles. Lai konflikti neaugtu.
Un aizgāja. Bet es stāvēju pie loga un jutu, kā kaut kas manī trīc. Mani padarīja par vainīgo par to, ka es… Un tas viss — konfekšu dēļ. Smieklīgi. Un rūgti. Nākamajā dienā es nolēmu neiet čatā. Vakarā, kad Mārtiņš jau gulēja, es pasaucu vīru uz virtuvi, ielēju sev tēju un atzinos:
— Klausies, esmu nogurusi. Tāda sajūta, it kā mani vilktu kāda absurda procesa centrā. Un es visu laiku esmu vainīga.
Viņš apsēdās pretim, uzlika plaukstu uz manas rokas.
— Tu ne pie kā neesi vainīga, Maija. Tev ir normāla pozīcija. Viņiem — dīvaina. Lūk, arī viss.
— Bet man ir neērti iet uz dārziņu. Visi čukstas. Skatās.
Viņš paraustīja plecus:
— Tāpēc, ka Baiba atrada iemeslu pašapliecināties. Tu — esi viņas instruments. Bet tu neko sliktu neesi izdarījusi.
Es pasmaidīju ar vāju smaidu. Gribēju tam ticēt. No rīta es sagatavojos redzēt tikpat aukstu uzņemšanu kā vakar. Noskaņoju sevi: mierīgi, līdzeni, bez emocijām.
Bet… kaut kas bija mainījies
Kad es ienācu grupā vakarā, vairākas mammas pēkšņi pienāca pašas. Ne braši, ne skaļi — bet pienāca.
Pirmā bija Mika mamma.
— Maija, — viņa teica klusi, gandrīz atvainojoties, — klau… nu tiešām, neņem visu tik tuvu pie sirds. Bērniem patika. Un Mārtiņš bija tik laimīgs. Mēs taču redzējām. Un tās dāvaniņas klāt. Noteikti daudz iztērējāties, tomēr grupiņa daudz bērnu.
— Paldies, es vienkārši gribēju kaut ka kompensēt saldumu trūkumu, tāpēc visu vakaru gatavoju tās dāvaniņas klāt pie āboliem. — es teicu. Un tiešām jutu, kā manī kaut kas kļūst siltāks.
Tad pienāca Kārļa mamma:
— Es vakar padomāju… ja manējam nedrīkstētu saldumus, es arī nenestu. Tas ir normāli. Tu esi laba mamma.
Un vēl viena. Un vēl. Viņas nerunāja skaļi, lai kāds dzirdētu. Bet katra viņu frāze bija kā mazs atbalsts zem elkoņa. Es pateicos. Un sapratu: kolektīvs nav Baiba, nav viņas manifesti, nav viņas “tradīcijas”. Kolektīvs ir cilvēki. Un starp viņiem ir normāli cilvēki. Tikai Baiba joprojām stāvēja malā kā likteņu lēmēja. Kad viņai garām gāja mammas, viņa saknieba lūpas kā stingra skolotāja. Un no tā man gribējās smieties. Kad es jau biju apģērbusi Mārtiņu un gatavojos iet prom, viņa tomēr pienāca.
— Maija, — viņa teica oficiālā tonī, — es ceru, ka jūs sapratāt kolektīva noskaņojumu. Un vairāk tādu situāciju nebūs.
— Baiba, — es pagriezos pret viņu, — es sapratu tikai vienu: jūs stipri pārvērtējat vārdu “kolektīvs”.
— Kādā ziņā?
— Tajā ziņā, ka kolektīvs — tā neesat jūs. Un ne jūsu noteikumi. Tie ir cilvēki. Dažādi. Un neviens, izņemot jūs, neuzskata ābolus par traģēdiju.
Viņa sastinga, it kā es būtu viņai iesitusi ar vārdu.
— Tas ir, jūs pārbīdāt bultiņas?
— Nē, — mierīgi teicu. — Es pielieku punktu.
Un apgāju viņai apkārt. Pēc dažām dienām saruna galīgi apklusa. Čats nomierinājās. Kāds atkal sāka apspriest jaunas cepures ziemai. Kāds — kārtējo rīta pasākumu. Baiba pakāpeniski pārslēdzās uz jaunu ideju — viņa nolēma organizēt nojumi spēlēm “pēc visām normām”. Un tagad bēra čatā apmales, krāsas, katalogu ar akmentiņiem fotogrāfijas. Visi nopūtās, bet klusēja.
Bet es? Es joprojām jutu vieglu neērtību, bet pakāpeniski sapratu: tas nav mans stāsts. Tas ir par cilvēkiem, kuriem vajag just varu. Par tiem, kuri meklē iemeslu izcelties. Un par mani, kura vienkārši gribēja izdarīt savam bērnam pareizi. Pēc nedēļas Mārtiņš, sēžot pie galda, negaidīti teica:
— Mammu, a var vēlreiz ābolus uz dārziņu aiznest? Viņiem visiem patika.
Es pasmaidīju.
— Var. Bet tikai tad, ja tas nebūs tāpēc, ka “vajag”, bet tāpēc, ka tu gribi.
Viņš pamāja:
— Es gribu. Tie bija garšīgi.
Lasi vēl: Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
Un tajā brīdī es sapratu: tas viss nebija velti. Viņa prieks — tas arī ir pats galvenais. Bet sveša apvainošanās par konfekšu trūkumu — tas ir tikai troksnis, kuru mēs paši dažreiz pieņemam par kaut ko svarīgu. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka mans Mārtiņš bija laimīgs. Un ka es izvēlējos viņu — nevis citu gaidas. Mēneša beigās vecāku sapulcē audzinātājas apkopoja rezultātus.
— Mums bija brīnišķīgs rudens, — teica Mārīte. — Visi svētki noritēja mierīgi. Bērni sadraudzējās, atmosfēra ir lieliska.
Es sēdēju vecāku lokā, klausījos — un skatījos, kā kāds paslepus man uzsmaida. Atbalstoši. Cilvēciski. Baiba sēdēja ar taisnu muguru, stingru izteiksmi un bloknotu, kur periodiski kaut ko pierakstīja. Acīmredzot kārtējos labiekārtošanas plānus. Bet tagad es skatījos uz viņu citādi. Ar vieglu izpratni: ir cilvēki, kuriem jādzīvo “pēc noteikumiem”, citādi viņiem nav miera.
Bet es — neesmu tāda. Un man nav jābūt. Kad sapulce beidzās, pie mums pienāca Iveta un klusi teica:
— Mārtiņš jums ir ļoti labs zēns. Un viņš visiem teica: “bet mani āboli bija tie garšīgākie”.
Es pasmaidīju, un sirdi saspieda. Lūk, tā ir īstā tradīcija. Ne konfektes. Ne stingri noteikumi. Bet mazi, patiesi laimes mirkļi. Mēs izgājām no bērnudārza, turoties pie rokām, un es pēkšņi sajutu: es atkal esmu daļa no kolektīva. Īsta. Tāda, kas sastāv no cilvēkiem, nevis prasībām. Un viss, kas notika, palika kaut kur aizmugurē — kā nevajadzīga trokšņa atbalss. Bet priekšā mūs gaidīja jaunas dienas, jauni stāsti. Un, iespējams, jauni āboli.
